Ilgtspējīgi risinājumi lietusūdens apsaimniekošanā

Viens no ilgtspējīgu risinājumu nosacījumiem lietusūdens apsaimniekošanā ir dabisku ūdens aprites ciklu saglabāšana. Tas ir ūdens noteces apsaimniekošanas risinājums, kas ļauj nokrišņu ūdenim ilgāk palikt dabā, kad daļa ūdens iesūcas gruntī, daļa iztvaiko, bet daļa aizplūst uz dabisko ūdensteci. Jelgavas valstspilsēta ir ar daudz apzaļumotām un ūdens teritorijām. Lai tās saglabātu, jaunie risinājumi jāveido tā, lai vienlīdz nodrošinātu nepieciešamās infrastruktūras attīstību un saglabātu iespējami dabiskāku procesu norisi vidē.

Kādi ieguvumi, pielietojot zaļos risinājumus pilsētvidē?

• Samazināts transportējamais un attīrāmais ūdens apjoms. Mazāks transportējamā ūdens apjoms ļauj izmantot mazāka diametra cauruļvadus.

• Mazāks pārsūknēšanas iekārtu skaits, kas nepieciešams ūdens pārsūknēšanai.

• Novadot lietus ūdeni ar cauruļvadu un aku palīdzību no virszemes dziļākos slāņot, un pēc tam tos atkal ar sūkņu palīdzību paceļot virzemē, ir jābūvē dziļas tranšejas un jānodrošina pārsūknēšana. Risinot ūdens noteci virszemē, ir mazāk veicamu būvdarbu un mazākas elektroenerģijas izmaksas.

• Uzlabojas pilsētvides estētika, veidojot ievalkas zaļo zonu un apstādījumu vietās.

• Apstādījumu, zaļo zonu un koku laistīšanai jāpatērē mazāk resursu un enerģijas.

• Pilsētvides ar zaļajiem elementiem kļūst par dzīvotni daudzām sugu dzīvniekiem un augiem. Šādi zaļie koridori var veicināt bioloģisko daudzveidību un veidot ekosistēmas, kas bagātina pilsētvidi.

• Izmantojot vietējos infiltrācijas risinājumus – caurlaidīgos segumus, apzaļumojumu saturošās sistēmas, samazinās piesārņojuma akumulēšana ūdenstilpnēs ilgākā laika periodā.

Biežāk lietotie ilgtspējīgo lietus ūdeņu apsaimniekošanas risinājumu veidi:

• • Dīķis – pastāvīgi ūdeni saturošs baseins, kas nodrošina virszemes noteces samazināšanu ar akumulāciju, kā arī tās attīrīšanu, primāri ar sedimentāciju. Dīķos notiek arī barības vielu uzņemšana caur bioloģisko aktivitāti. Zem ūdens un piekrastē augošie augi nodrošina vidi bioplēves attīstībai, kura turpmāk pārstrādā barības vielas.

  • Filtrējošās joslas – lēzenas ar zālāju vai citu blīvu veģetāciju apaugušas joslas, kas paredzētas dažādu ūdens necaurlaidīgo virsmu noteces attīrīšanai. Tajās darbojas tādi procesi kā izgulsnēšanās un filtrācija un atsevišķos gadījumos arī infiltrācija, līdz ar to ir būtiski nodrošināt, ka ūdens plūst ar pietiekoši mazu ātrumu. Filtrējošās joslas pārsvarā izmanto kā priekšattīrīšanas posmu pirms ūdens ieplūšanas ievalkās vai bioloģiskās filtrācijas sistēmās un tranšejās, bet tās iespējams izmantot arī kā patstāvīgas sistēmas, ja ūdens plūsmas ceļš ir pietiekoši garš.

  • Grāvis – nosusināšanas sistēmas būve, kura uztver ūdens noteci no nosusināmās platības lietus kanalizācijas tīkla vai virszemes noteces un novada to līdz citai ūdensnotekai vai ūdenstilpei. Pēc konstrukcijas veida grāvji un ievalkas ir līdzīgas. Grāvjus no ievalkām atšķir dziļums. Par grāvi sāk uzskatīt noteiktas formas, raktu padziļinājumu no 0.5 m dziļuma, savukārt grāvji, kas ir seklāki par 0.5 m, tiek dēvēti par ievalkām. Vidējais grāvju dziļums parasti ir 0.7 – 2.5 m. Lielāki grāvji parasti ir maģistrālie un jau tiek veidoti kā kanāli. Grāvju forma parasti ir trapecveida. Novadgrāvju un ūdensnoteku šķērsprofilu parametrus (dziļumu un dibena platumu) nosaka ar hidraulisko aprēķinu, bet nogāžu slīpuma koeficientus pieņem atkarībā no grunts apstākļiem.

  • Ievalkas – sekli, ar veģetāciju (tipiski, zālāju apauguši kanāli ar lēzenām sānu nogāzēm, kas paredzēti virszemes noteces mazināšanai, novadīšanai un attīrīšanai. Ievalkām tipiskais dziļums ir 0.3-0.4 m un slīpuma proporcija – 1:2 līdz 1:3. Ievalkas var sīkāk iedalīt četrās kategorijās:1. Standarta ievalkas, kas ietver sevī ar dabisko zālāju apaugušas ieplakas vai kanālus;
    2. Sausās ievalkas, kas ietver sevī ievalkas ar smilšainām, viegli caurlaidīgām augsnēm vai mākslīgi veidotiem slāņiem, kas veicina ātru ūdens infiltrāciju, kā arī piesārņojuma noņemšanu filtrācijas procesā caur attiecīgiem slāņiem;
    3. Mitrās ievalkas, kur ir raksturīgi mitrājiem līdzīgi apstākļi, piem., ūdens uzkrāšanās, un ūdenī augoša veģetācija;
    4. Bioievalkas, kas sevī apvieno veģetācijas slāni, mākslīgi veidotos filtrējošos slāņus zem tā, kā arī tie var iekļaut drenāžas cauruļvadu vai necaurlaidīgu ģeotekstila slāni, kas novērstu jebkāda piesārņojuma infiltrēšanos gruntsūdeņos.

  • Infiltrācijas aka – izrakumi, kas ir piepildīti ar tukšumu veidojošu materiālu, kas ļauj īslaicīgi uzglabāt ūdeni, pirms tas iesūcas zemē. Uzglabāšanas vieta veidota no lieliem akmeņiem, ģeošūnu sistēmas vai citiem materiāliem, kas ļauj īslaicīgi aizturēt un uzglabāt lietusūdeni.

  • Infiltrācijas lauki – lielas un seklas sistēmas, kuras parasti izbūvē, izmantojot caurlaidīgus materiālus vai ekstensīvās infiltrācijas pazemes vienības.

  • Infiltrācijas tranšejas – lineāras infiltrācijas akas. Atšķirība ir tāda, ka tās var būt ne tik dziļas un vienmērīgāk sadalīt infiltrējamo ūdeni, mazinot sliktākas caurlaidības grunts ietekmi. Tranšeju konstrukcijā var arī tikt iekļauta perforēta caurule, kas sekmēs ūdens sadali sistēmā.

  • Lietus dārzi – tiek pielietoti lietus ūdeņu attīrīšanai no piesārņojošajām daļiņām, izmantojot augsnes un dažādu augu biofizikālos un ķīmiskos attīrīšanas procesus. Notece tiek novadīta uz bioaizturēšanas elementu – lietus dārzu. Lietus dārzs veidots no dažādiem materiāliem, savietojot tos kārtās. Virskārtu veido dažāda veida augi kopā ar auglīgo augsni, savukārt zemākos slāņus veido smilts un grants kārtu kombinācijas. Šāda veida uzbūve nodrošina vienmērīgu lietus ūdeņu uztveršanu, novadīšanu un recirkulāciju. Ņemot vērā lietus dārzu nelielos izmērus, tie parasti tiek pielietoti lokālā mērogā, lai gan šādā veidā ir iespējams veikt lietus ūdeņu apsaimniekošanu arī lielākās platībās, savienojot vienotā sistēmā vairākus atsevišķus aizturēšanas risinājumus, katrs no kuriem apkalpo mazāku apakšbaseinu.

  • Mākslīgās mitraines jeb mitrāji/mitrzemes – pastāvīgi ūdeni saturoši dažādu dziļumu baseini, kuros būtiska loma ir arī virszemes un zemūdens veģetācijai. Tiem raksturīga purvaina vide, un tajos tiek sekmēti tādi attīrīšanas procesi kā adsorbcija uz veģetācijas virsmas, sedimentu aizture un resuspensijas risku mazināšana ar blīvu veģetāciju un aerobā piesārņojošo vielu sadalīšanās.

  • Ūdens caurlaidīgais segums – tas ļauj ūdenim plūst vertikāli caur dažādām cietām virsmām, palīdzot samazināt noteces apjomu. Caurlaidīgos segumus var sīkāk iedalīt daļēji caurlaidīgajos segumos ar veģetāciju (betona eko-bruģis, stiprināts zāliens) un daļēji caurlaidīgos segumos bez veģetācijas (piemēram, betona bruģis, caurlaidīgs asfalts vai betons, grants, smilts, šķembas).

  • Zaļie jumti  – ar veģetāciju apaugušas zonas uz ēku jumtiem, kas iedalās ekstensīvajos (ar seklu augsnes kārtu un vienkāršu veģetāciju) un intensīvajos (ar biezāku augsnes kārtu un daudzveidīgu veģetāciju, līdz ar to tie var būt saukti arī par jumtu dārziem). Zaļie jumti veido daudzpakāpju sistēmu, kas ar veģetāciju nosedz ēkas jumtu vai paaugstinājumu. Tie visefektīvāk samazina noteces apjomu un samazina maksimālās plūsmas ar ūdens aizturi un iztvaikošanu. Šie jumti sastāv no substrāta, veģetācijas un dažādiem izolācijas un hidroizolācijas slāņiem.

  Jelgavā un citās vietās ieviesti veiksmīgi un ilgtspējīgi zaļie lietus ūdens apsaimniekošanas risinājumi.